Pieredzes stāsti

Cīņa deviņu gadu garumā

Fragments no ELVI Savējo avīzē publicētās intervijas maija izdevumā ar drosmīgajiem vecākiem:

Viņus mēdz saukt par „mēģenes bērniņiem”, dažkārt – par „pārsliņu bērniem”, kas radušies no sasaldētām šūnām… Var droši teikt, ka šie bērniņi ir visgaidītākie un ir vislaimīgākais notikums to pāru dzīvē, kuri dažādu iemeslu dēļ par vecākiem nevar kļūt dabiskā ceļā.

Rudenī apritēs gads, kopš valsts līmenī tiek atbalstīta neauglīgo vecāku vēlme tikt pie bērniņa, tomēr valsts atbalsts ir kā piliens jūrā, jo šādu ģimeņu ir ļoti daudz. Tāpēc Elvi labais nodoms: piedalīties ziedojumu vākšanas akcijā, kad par savāktajiem līdzekļiem būs iespējams sniegt atbalstu tām ģimenēm, kurām nepietiek valsts līdzekļu neauglības ārstēšanai un kuras vairāk par visu vēlas tikt pie mazuļa, taču to nespēj, būtu bijis tieši laikā mūsu stāsta varonei. Viņas pūles tikt pēc bērniņa deviņu gadu garumā ar ņemtajiem diviem kredītiem nu ir vainagojušās ar priecīgu notikumu: ģimenē aug burvīgas dvīnītes.

Kampaņas rīkotāji tic, ka ziedojumu kampaņas laikā tiks savākti līdzekļi, lai palīdzētu vismaz piecām Latvijas ģimenēm – pa vienai no Vidzemes, Latgales, Zemgales, Kurzemes un Rīgas. Šim nolūkam Elvi veikalos visā Latvijā ir izvietotas ziedojumu kastītes, ir iespējams ziedot arī pa maksas tālruni 90006282.

Savējo avīze respektē mūsu sarunu partneres vēlmi pasargāt gan ģimeni, gan arī savas meitiņas no liekas publicitātes, tāpēc saruna notiek anonīmi. Ieva (vārds mainīts) piekrita šai sarunai, gan lai iedrošinātu citus pārus Latvijā nenolaist rokas un nezaudēt apņēmību tikt pie bērniņa, gan arī lai parādītu, cik laikietilpīgs un arī naudas ziņā dārgs var izvērsties šis process.

Cīņa deviņu gadu garumā
Ar Ievu tiekamies saulainā pavasara dienvidū. Viņa smaida un atzīst, ka ir ļoti, ļoti laimīga: jau trīs mēnešus viņas ģimenē dzīve rit citādi: mazās dvīnes prasa dubultuzmanību un vecāku mīlestību. Ieva sakās jau esot pieradusi pie lielajām rūpēm, liels palīgs ir arī meitiņu tētis, kurš tikko devies pastaigā ar mazajām.
Ievai ir 36 gadi, pēc profesijas viņa ir skolotāja. Pirms gandrīz desmit gadiem, kad ar savu draugu, tagad jau – vīru – kādu gadu dzīvojuši kopā, sāka apsvērt domu par bērniņu. „Mēs dzīvojām viens otram, mūsu mīlestības bija tik daudz, ka gribējām ar kādu dalīties,” stāsta viņa. Bija dzirdēts: ja gada laikā bērniņš nepiesakās, jāmeklē kāda vaina. Tāpēc Ieva nolēmusi veikt pamatīgas veselības pārbaudes, kuru gaitā atklājies, ka šo problēmu nevarēs nekā citādi atrisināt, kā vien ar mākslīgo apaugļošanu. „Sākumā, protams, mums bija šoks. Vajadzēja šim solim sagatavoties, nobriest,” atceras Ieva.

Pūles vainagojušās tikai pēc deviņiem gadiem. Kāpēc tik ilgi, jautājam, vai šīs procedūras aizņem tik daudz laika? Ieva atsmej, ka nē, tas nav ilgs process, tikai jārēķinās, ka rezultāts nebūs uzreiz. Ieva tikai ar ceturto mēģinājumu beidzot tika pie bērniņa. Jau pirmajā reizē, 2006. gadā, kad veica pirmo procedūru, ārsti devuši tikai 20 % izdošanās iespējamību. Tad pāris nomainījis klīniku. „Biju dzirdējusi par EGV klīniku, izvēlējāmies šo iestādi,” stāsta jaunā māmiņa. Bet arī otrā procedūra diemžēl neizdevās, bet trešajā reizē, dienā, kad jau bijis jādodas uz klīniku, saņēmusi zvanu no ārsta, kas teicis, ka iesaldētās šūniņas, no kurām rodas mazie brīnumi un kurus mēdz saukt par „pārsliņām”, pēc atsaldēšanas nebija izdzīvojušas. „Tad gan bija sirds pilna, asaras man plūda aumaļām. Iestājās bezcerība. Tieši mans vīrs bija vislielākais atbalsts, viņš teica: nomierināsimies, saņemsimies un mēģināsim, kamēr sanāks,” par lielo atbalstu pateicīga ir Ieva. Un ceturtais mēģinājums beidzot vainagojās ar jauko notikumu. Visu šo gadu laikā, protams, arī Ievai uzmākušās drūmas domas, sak’, cik daudzās nelabvēlīgās ģimenēs pat negribēti bērni piesakās viens pēc otra, cik daudz ir pamestu bērnu, bet viņiem, kas patiešām grib bērniņu, neizdodas. Tāpēc ļoti svarīgs ir tuvs cilvēks līdzās, kas iedrošina, uzmundrina, liek nezaudēt cerības.

Nav, no kā baidīties!
Ieva iedrošina citus pārus: šajā procesā nav, no kā baidīties! Sagatavošanās aizņem apmēram mēnesi, kad ārsti pārbauda hormonus, nozīmē analīzes. Ja viss ir kārtībā, tad notiek t.s. stimulēšana: sievietei vēderā, ārīgi, jāšpricē īpaši medikamenti, kas palīdz izaudzēt vairāk nekā vienu olšūnu, kā tas ir parasti. Procedūru veic mājās paši, un, kā Ieva saka, tas neesot nekas briesmīgs un arī nav sāpīgi. Pēc apmēram desmit dienām Ievai esot izaugušas sešas olšūnas, kuras ārsts „izpunktē” (izņem), embriologs pārbauda to kvalitāti, atlasa labākās un „salaiž kopā” ar vīra spermatozoīdiem. „Mūsu šūniņas pašas cita citu ātri atrada, paaugās pāris dienas, un tad tās ievadīja manī,” procesu atceras Ieva. Vai tad jau bijis zināms, ka viss ir izdevies? Nē, saka Ieva. Protams, liela uzvara jau ir tikt tik tālu, bet bijis jāgaida vēl pāris nedēļas, jāveic analīzes. Tad, kādā agrā, saulainā maija rītā, kad vīrs jau bija devies uz darbu, Ieva, atvērusi savu e-pastu un ieraudzījusi analīžu rezultātus, kas apliecinājis, ka viss ir izdevies! Tas bijis skaistākais rīts Ievas dzīvē, ar šo ziņu ceļā uz darbu pārsteigusi arī savu vīru. „Mums jau likās, ka analīzēs hormonu skaits bija liels, un, kad ārsts atsūtīja mums dubultapsveikumu, tad bija skaidrs, ka būsim atalgoti dubultā,” saka Ieva. Viss bijis skaisti: grūtniecība noritējusi normāli, un piedzima pilnīgi veseli, skaisti bērniņi.

Nenolaist rokas un mēģināt!
Ieva ar savu pieredzi labprāt dalās arī jauno māmiņu interneta forumos. Viņa novērojusi, ka šī problēma – nespēja tikt pie bērniņa dabas noliktā ceļā – ir liela, tāpēc viņa apsveic ikkatru palīdzību, kas šādām ģimenēm tiek sniegta, un iesaka to noteikti izmantot. Ievas ģimene divas reizes ņēmusi kredītu, lai apmaksātu visas šīs procedūras, kas vienā reizē maksājot ap 1500-1800 latu. „Turklāt bez naudas šīm sievietēm ir nepieciešama arī morālā palīdzība, jo daudzas ir zaudējušas dūšu, atmetušas cerības, tāpēc, ja mana pozitīvā pieredze palīdz, cenšos tos sniegt. Jo ātrāk pāris saprot, ka ir šāda problēma, jo labāk to varēs atrisināt. Man paveicās, jo biju diezgan jauna, bet procedūras aizņem laiku, un sievietes bioloģiskais pulkstenis „tikšķ”,” piekodina viņa. Ieva vēl piekodina: tikai noteikti jānoskaņojas arī tam, ka ar pirmo reizi var neizdoties.
Ieva, runājoties forumos ar savām „bēdu māsām”, sapratusi, ka nav viena iemesla, kas traucē tikt pie bērniņa: esot gan savulaik izslimotas slimības, kādas operācijas, kas nu liek par sevi manīt, bet esot arī tādi pāri, kas ir pilnīgi veseli, bet tāpat netiek aplaimoti. Tad, kā domā Ieva, iespējams, pie vainas ir gan mūsu dzīvesveids un stress, gan apkārtējās vides ietekme.

„Mūsu dzīve mainījās pēc pozitīvo analīžu saņemšanas. Tad sākām domāt, kā būs, jo visus šos gadus bijām divi vien, bet nu būsim trīs vai varbūt pat -četri. Pati sāku mainīties, jutos lepna jaunā māmiņa, kas beidzot kaut ko dzīvē sasniegusi, ka beidzot mūsu pūles ir vainagojušās ar tik sekmīgu rezultātu. Tagad mūsu dzīve ir pilnīgi mainījusies, dalām savu mīlestību uz divi. Jūtos bagāta, lepna un ļoti, ļoti laimīga,” smaida Ieva.

Leave a Reply