Kad bērniņš kavējas

Neauglības ārstēšanas kampaņu atbalsta arī slaveni blogeri! Paldies Paulai Rozei, bloga Mrs. Paula Roze autorei, par sirsnīgu, emocionālu un atklātu interviju! Piedāvājam to izlasīt arī Jums.

Nevienam jau sen vairs nav noslēpums, ka bērniņa ieņemšana ir milzu dāvana, kā arī lielākā daļa saprātīgo cilvēku ir beiguši dzīvot ilūzijās, ka tas vienmēr ir viegls un ātrs process. Tomēr būsim arī atklāti – ap palikšanu stāvoklī vēl joprojām lidinās bezgala daudz mītu, aizspriedumu un kļūdainu uzskatu, kā arī lielākā daļa cilvēku šos faktus akceptē, pieņem un uztver ļoti veselīgi vien tad, ja tas neskar viņus pašus. Gluži, kā jebkuru citu traucējumu veselībā vai ikdienā kopumā. Mēs visi saprotoši un līdzjūtīgi mājam ar galvu, kamēr vien pašiem ar to nenākas sastapties un ļoti veicas tiem, kuriem nekad nenākas sastapties ar jebkāda veida grūtībām bērnu plānošanas sakarā, tomēr varu saderēt, ka jums pavisam tuvu ir vismaz viena ģimene, kurai vis tik gludi neiet/ nav gājis ar tikšanu pie bērniņa. Ik gadu aizvien vairāk pāru atzīst, ka viņus ir skārusi šī problēma un viņi dodas to risināt. Vieniem izdodas atrisināt visu un tikt pie bērniņa “tradicionālā” veidā, bet citiem ir nepieciešama medicīniskās apaugļošanas palīdzība. Protams, ka pirmais variants ir ne vien morāli un fiziski vieglāks, bet arī finansiāli lētāks, tomēr pēdējos gados, demogrāfijas uzlabošanas nolūkos, šo procesu ir sākusi nedaudz atbalstīt mūsu valsts, bet pāru, kam palīdzība būtu vajadzīga, ir daudz, daudz vairāk, tāpēc ir izveidota labdarības akcija biedrībā”Taureņa efekts”, kura papildus valsts finansētajiem pāriem, dod iespēju vēl vairāk ģimenēm tikt pie mazuļiem, jo ir balstīta uz ziedojumiem, kas paredzēti tieši šim nolūkam.

Man bija iespēja parunāties ar EGV klīnikas vadītāju un ginekoloģi – reproduktoloģi dr. Zani Vītiņu gan par “Taureņa efektu”, gan par auglības jautājumiem, gan, protams, mūsu sarunas gaitā skārām daudzus jautājumus, kas vispār ir saistīti ar bērniņa ieņemšanu un reproduktīvo veselību, tajā skaitā arī emocionālajiem aspektiem, kas nereti pavada visus šos procesus. Teikšu godīgi, no tā, kas bija plānota, kā ļoti konstruktīva un strukturēta intervija, tā ātri vien pārtapa par sarunu pie tējas, kurā vieglā pļāpāšanas formātā diskutējām par daudziem pāriem patiešām svarīgām tēmām. Tad nu tā arī mēģināšu jums mūsu sarunu atainot, tajā pašā laikā arī ceru uz to, ka man izdosies kliedēt kādus mītus, kas vēl joprojām eksistē bērnu ieņemšanas pasaulē.

Paula Roze: Lūdzu pastāstiet nedaudz par sevi un labdarības akciju “Taureņa efekts”.

Dr. Zane Vītiņa: Es esmu Zane Vītiņa, es esmu ginekologs reproduktologs, strādāju šajā jomā jau no 2003. gada un kopš šī gada sākuma vadu arī šo klīniku paralēli ginekoloģiskajam darbam, bet mans absolūtais uzstādījums un vēlme vienmēr ir bijusi ne tikai vadīt, jo tas man patiesībā ir salīdzinoši vienaldzīgi, bet palīdzēt cilvēkiem sagaidīt savās ģimenēs ilgi gaidītos bērniņus.

Dr. Zane Vītiņa

Par Taureņa efektu – no 2013. gada, tātad jau trešo gadu mēs sadarbībā ar šo biedrību, ar veikalu tīklu ELVI un diezgan daudz vēl citiem sponsoriem, tajā skaitā arī ar privātajiem ziedotājiem, organizējam kampaņu, kas paralēli valsts apmaksātajai medicīniskajai apaugļošanai apmaksā medicīniskās apaugļošanas pakalpojumus.

Ir ļoti daudz pāru, kuri šobrīd stāv rindā un tajā ir arī tādi pāri, kuri, piemēram, ir gatavi būt par vecākiem jau deviņus gadus un daļa no viņiem procesus jau ir uzsākuši saviem spēkiem, bet daļa gaida savu vienīgo izdevību, kas ir šis valsts finansējums, kurā ir iespēja palīdzēt sievietēm līdz 37 gadu vecumam (ieskaitot), apmaksājot praktiski visu, bet varbūt vairs ne to, kas šobrīd tiek uzskatīts par visefektīvākajām metodēm.  Valsts nauda šai palīdzībai tika iedalīta 2013. gadā – praktiski vienlaicīgi sākot projektu ar Taureņa efekta biedrības projektu, bet tā bija balstīta uz to, kas tajā brīdī bija visaktuālākās nepieciešamības, bet šobrīd jau ārstniecības iespējas un medicīna šajā jomā ir gājusi ārkārtīgi straujiem soļiem uz priekšu un ir pierādītas daudz efektīvākas metodes, nekā tiek apmaksāts valsts programmā. Ja kāds pāris vēlas izmantot efektīgākas metodes, tad viņiem dažās pozīcijās var nākties piemaksāt arī kaut ko klāt, turpretim Taureņa efekts apmaksā pilnīgi visu, izvērtējot konkrētā pāra nepieciešamības. Respektīvi, cik pa gadu tiek savākta nauda, tik arī konkrētiem ģimenēm tiek segta attiecīgi nepieciešamā ārstēšana.

Mums vienkārši šķita, ka tie 37 gadi mūsdienās tomēr ir diezgan zems slieksnis, jo šobrīd nenoliedzami populācija iet uz to, ka bērniņus ieņem vēlāk. Jā, protams, statistiski grūtniecība vislabāk iestājas līdz 35-38 gadu vecumam, tomēr mūsu pacientu vidū ir ārkārtīgi daudz cilvēku līdz 40 un vairāk gadu vecumam. Jāatzīst, ka vecākiem pacientiem naudas jautājums bieži vien ir nedaudz otršķirīgs, tomēr 40 gadu slieksnis vēl būtu pilnīgi piemērots un pieņemams bērnu radīšanai, turklāt mūsu klīnikas statistika pierāda, ka arī virs 40 gadu vecuma grūtniecības iestāšanās iespēja ir ļoti, ļoti augsta. Tieši šī iemesla dēļ mēs pāris gadus atpakaļ meklējām, uzrunājām un veiksmīgi satikāmies ar Taureņa efekta biedrības organizētājiem, apmainījāmies ar savām idejām un tā arī radās ideja organizēt finansiālu palīdzības iespēju paralēli valsts piedāvātajai programmai. Protams, pagaidām mēs nespējam sasniegt valsts finansējuma līmeni, bet ir izloze un cilvēkiem ir iespēja tikt pie pilnībā apmaksāta pakalpojumu klāsta, ieskaitot pat analīzes. Valsts programmā lielākā daļa analīžu netiek apmaksātas un pacientiem par tām ir jāmaksā pašiem.

P.R.: Kas vispār ir “neauglība” un ko tas nozīmē?

Dr. Z.V.: Neauglība ir grūtniecības neiestāšanās viena gada laikā, bet ir liela tendence šo vārdu glorificēt un uzskatīt, kā spriedumu, nevis kā diagnozi. Piemēram, kā iesnas, kas arī ir vienkārši diagnoze, kas ir jāārstē un ir ārstējama. 99% no mūsu neauglīgajiem pacientiem, ārstēšanas rezultātā,  grūtniecība iestājas un tas vien jau pierāda to, ka neauglība nav nekāds zīmogs mūža garumā. Vārds „neauglība” vienkārši mūsu izpratnē ir ļoti sāpīgs un nepatīkams vārds, jo ir apaudzēts ar stereotipiem un mūsu tendence šo vārdu ir uztvert, kā nelabojamu spriedumu, kaut arī tas tā nav.

P.R.: Cik tomēr procentuāli bieži šī diagnoze „neauglība” ir galēja un nelabojama?

Dr. Z.V.: Vienmēr ir jāskatās diagnozes kopskatā un jāsaprot iemesli, kāpēc ir iestājusies neauglība un katru no šiem „kāpēc” ārstē citādāk. Protams, ka medicīnā tādas situācijas vispār ir sastopamas, piemēram, ja vīra spermā nav absolūti neviena spermatozoīda. Tā arī mēdz būt un tad tiek veikta punktēšana, kuras rezultātā tāpat visbiežāk tiek atrasti pāris dzīvotspējīgi spermatozoīdi, kā rezultātā grūtniecība atkal jau ir iespējama un jau pēc kāda laika diagnoze „neauglība” vairs nav aktuāla, jo sapnis par bērniņu ir piepildīts, bet pašos pamatos šis vīrietis dabīgā ceļā sievieti nevar apaugļot.

Vēlos piebilst, ka visās Eiropas vadlīnijās ir norādīts, ja grūtniecība neiestājas pus gadu sievietēm, kuras ir vecākas par 36 gadiem, tad ir vēlams pie daktera doties jau laicīgi un sākt pētīt, lai lēnā garā noskaidrotu, kāpēc grūtniecības iestāšanās kavējas. Protams, nereti iemesli ir neskaidri un psiholoģiska rakstura. Tad attiecīgi viens no risinājumiem ir vienkārši turpināt gaidīt grūtniecības iestāšanos, bet ja tomēr grūtniecība neiestājas pilna gada laikā, tad, cik tad nu ilgi gaidīsi, ja Tu un Tava ģimene jau sen ir gatava bērniem? Būtībā beigās viens no biežākajiem risinājumiem ir medicīniskā apaugļošana.

P.R.: Esmu dzirdējusi diezgan daudz arī tādus gadījumus, kad pirmais mazulis ģimenē ir pieteicies ātri un veiksmīgi, bet cenšoties ieņemt otru mazuli, viņš kavējas un nekas nesanāk? Vai arī šādā kontekstā var runāt par diagnozi „neauglība” un kāpēc tā notiek?

Dr. Z.V.: Ir gan tādas, gan otrādas situācijas, kad, piemēram, pirmais mazulis ir nācis ar ilgu cīņu un medicīnisko apaugļošanu, bet otrais piesakās pats, ātri un pavisam viegli. Tas, ka cilvēkiem jau ir bērni, nenozīmē, ka viņu veselības stāvoklis nevar mainīties un tas, ka viens vai vairāki bērni jau ir, nenozīmē, ka arī nākamie bērni nāks tik pat viegli. Tas ir mīts uzskatīt, ka neauglība nevar piemeklēt arī vēlāk. Piemēram, vīrietis ir traumējis sēkliniekus, kā rezultātā spermas kvalitāte ir kļuvusi apšaubāma, piemēram ir pārslimota kāda slimība, vai pat dzemdību laikā ar pirmajiem bērniem var mainīties sievietes organisma īpatnības. Nemaz jau nerunājot par situācijām, kad pēc dzemdībām dzemdē ir palicis kāds placentas gabaliņš, kā rezultātā ir radusies infekcija vai iekaisums, dažādu iemeslu dēļ var noslēgties olvadi un galu galā ir iespējamas hormonālās izmaiņas. Iemesli var būt ļoti dažādi, bet galu galā diagnoze „neauglība” nekādā gadījumā nav attiecināma tikai uz pirmajiem bērniem. Ar cilvēkiem jau ir tā, ka mēs nekad nezinām, kas mums katru dienu var pievienoties, kaut vai tās pašas vairogdziedzera pataloģijas, ko pašā sākumā var neizjust vispār un tās ir iespējams konstatēt tikai ar analīžu palīdzību. Samazinātas vairogdziedzera funkcijas arī var bloķēt ovulācijas, ovulācijas bloķēšanas rezultātā dzemdes iekšējā slānī var izveidoties veidojums, kuru var izņemt, vairogdziedzeri var sakārtot un grūtniecība būs, bet ir jāaiziet pie ārsta, lai viņš šo problēmu var konstatēt un risināt.

Protams, nevar noliegt arī to, ka cilvēks kļūst vecāks, vecumam var pievienoties blakus saslimšanas, jo sevišķi sievietēm tas bieži vien notiek ātrāk, kā vīriešiem. Sievietēm ap 40 gadu vecumu ir raksturīgi, ka ovulācijas kļūst retākas un mazāk kvalitatīvas, progesterona trūkuma ietekmē var izveidoties dažādi veidojumi dzemdes dobumā, tādējādi padarot dzemdes iekšējo slāni neveselāku un tad ir nepieciešama papildus ārstēšana.

P.R.: Vai Latvijā ir veikti kaut kādi pētījumi par to, kāda ir vidējā neauglības statistika?

Dr. Z.V.: Diemžēl šādas statistikas pagaidām nav. Tieši šobrīd Veselības Ministrijā un profilaktiskās kontroles centrā ir izveidota darba grupa, kas strādā pie tā, lai beidzot tiktu izveidots šāds pētījums un reģistrs, bet pagaidām statistika nav apkopota.

P.R.: Kā tiek izvēlēti pāri, kuriem pienākas šīs apmaksātās ārstniecības iespējas? Vai tas viss notiek rindas kārtībā, jeb tas notiek kā citādi?

Dr. Z.V.: Valsts apmaksātajā programmā tas viss notiek rindas kārtībā, lai gan jāatdzīst, ka nereti, cilvēciskā faktora vadīti, piemēram, tos kuriem ir pēdējais gads, lai veiktu ārstēšanu, palaiž rindā pa priekšu, bet šo praksi esam sākuši piekopt tikai šogad. Iepriekšējos gados tā nedarījām, bet vienkārši žēl tās ģimenes, kurām papīru dēļ var nākties palaist garām savu pēdējo iespēju iegūt finansējumu.

P.R.: Kādi ir visbiežāk sastopamie mīti par neauglību? Mēs jau runājām par atkārtotās grūtniecības un neauglības mītu, bet kas vēl ir tie biežāk dzirdamie viedokļi, kuri tomēr neatbilst patiesībai?

Dr. Z.V.: Vēl joprojām bieži sastopams mīts ir par to, ka tikai sieviete var būt neauglīga. Jāpiebilst, ka šis uzskats atkarīgs no inteliģences līmeņa, bet diemžēl nereti vēl joprojām nākas saskarties ar šo maldīgo uzskatu. Es gan bieži esmu ievērojusi arī to, ka sieviete domā, ka vīrietis noteikti tā domā. Bieži vien vīrietis pats to nemaz skaļi nav teicis un pārsvarā vīrieši ir ļoti atbalstoši un arī viņi ļoti vēlas bērnus, līdz ar to arī viņi ir gatavi darīt visu. Tajā skaitā arī nodot spermas analīzi, ja tāda ir nepieciešama, piemēram, nevis uzskata, ka tas kaut kādā veidā lauzīs viņa vīrietību.

P.R.: Tātad bieži vien sanāk tā, ka tos stereotipus par šo visu situāciju radam mēs pašas sievietes? Tajā skaitā arī izdomājam savu vīriešu uzskatus par bērnu ieņemšanas tēmām?

Dr. Z.V.: Jā. Tā sanāk. Vēl viens liels mīts jau pašos pamatos ir par terminiem „mākslīgā” un „medicīniskā” apaugļošana. Tas būtībā ir ļoti neveiksmīgs tulkojums, kas daudziem mūsu pacientiem rada emocionālus blokus neizvēlēties šo ārstēšanas metodi, kas ir rutīnas metode visā pasaulē jau no 1978. Gada, kas gluži vienkārši palīdz ģimenē ienākt bērniņam. Tur principā nav nekā mākslīga, tas vienkārši nenotiek dzimumakta laikā, bet gan citādā ceļā, bet cilvēki ir laimīgi, jo viņi ir kļuvuši par vecākiem saviem ilgi gaidītajiem bērniem. Turklāt šie bērniņi vienmēr ir ļoti gribēti un gaidīti.

P.R.: Kādas ir medicīniskās apaugļošanas iespējas un varianti? Cik dzirdēts, tie tomēr ir dažādi veidi, nevis tas ir viens vienīgs formāts, kas tiek piemērots visiem pāriem.

Dr. Z.V.: Viens ir spermas ievadīšana sievietes organismā apejot dzemdes kaklu, ko sauc par intrauterīnu insemināciju, bet šai metodei ir ļoti vājš veiksmes procents, salīdzinoši ar dzimumaktu. Ja dzimumakta laikā grūtniecība var iestāties 8.3%, tad šajā gadījumā tikai 12%, tātad iespējamība, ka kaut kas uzlabosies ir salīdzinoši neliela. Tas der cilvēkiem, kuriem vienkārši nav spermas, pāriem, kuriem ir azospermija, retrogrāda ejakulācija, sievietēm, kuras vēlas tikt pie bērniņa bez konkrēta vīrieša palīdzības, bet, ja ir kāda medicīniska rakstura problēma, tad šo metodi visbiežāk tomēr neizvēlas.

Tad ir medicīniska apaugļošana, kuras laikā tiek stimulētas sievietes olšūnas un pēc tam savienotas kopā ar spermatozoīdiem. Notiek dabīga apauļošanās ārpus ķermeņa. Šī metode tiek izmantota, ja ir viegla spermas pataloģija, ja iztrūkst kvalitatīvi olvadi, ir smaga 3.vai 4.pakāpes endometrioze, vai ir neskaidra neauglība. Un, ir metode, kas izmantojama, ja spermas kvalitāte ir slikta, tāda, kas pati par sevi nespēj apaugļot vai arī stimulācijas laikā varam dabūt tikai divas, trīs olšūnas. Šajā metodē viskvalitatīvāko spermatozoīdu ievietojam olšūnā. Abu pēdējo metožu gadījumā nākamajā dienā tiek novērtēts, vai ir novērojamas apaugļošanās pazīmes, vai nav, jo tas, ka ir veikta procedūra, nenodrošina, ka apaugļošanās pazīmes būs. Ja šīs pazīmes ir, tad jau tiek audzēts embrijs. Apaugļotos embrijus otrajā, trešajā vai piektajā dienā ievada atpakaļ sievietes organismā.

P.R.: Kā ir ar metodēm, kurās tiek izslēgti dažādi riski, piemēram, Ārpusdzemdes Grūtniecība? Vai tādas eksistē?

Dr. Z.V.: Diemžēl nē. Jo arī tad, ja embrijs tiek ievietots dzemdes dobumā vislabākajā tam pozīcijā un vietā, dzemdes iekšējais slānis šo pūslīti virza, kur viņš vēlas un pastāv arī iespēja, ka šo embriju sievietes organisms pats aizvirza ārpus dzemdes, tādējādi radot ārpusdzemdes grūtniecības iespēju. Diemžēl nav tādas metodes, kas pilnībā izslēgtu šo iespējamību, jo īpaši, ja ir izmainīti olvadi un ļoti bieži šādus izmainītus olvadus, ārstniecības rezultātā izoperē, lai samazinātu dažādus riskus. Viens no riskiem ir ne vien spontānais aborts, bet arī priekšlaicīgas dzemdības, kas, protams, ir viens no lielākajiem riskiem vispār jebkurā grūtniecībā.

P.R.: Nedaudz atgriežoties pie mītiem, man gribas nedaudz vēlreiz parunāt par atšķirību starp Mākslīgā un Medicīniskā apaugļošana? Kāpēc tomēr cilvēki ir ieraduši lietot šo vārdu – „mākslīgs”?

Dr. Z.V.: Laikam lielākā problēma ar šo terminu ir tāda, ka cilvēki ir pieraduši nosodīt visu, kas ir mākslīgs un līdz ar to cilvēki, kuri izmanto medicīnisko apaugļošanu par to kautrējas runāt.

P.R.: Arī es esmu pamanījusi, ka šīs ir viens no tematiem, par kuriem cilvēki izvairās runāt un, ja kāds to dara, tad visbiežāk to dara anonīmi…

Dr. Z.V.:  Jā, tas droši vien arī ir saistīts ar sabiedrības vispārināto attieksmi, kas liek uzskatīt, ja bērns nepiesakās klasiskā veidā, tātad tu, kā cilvēks, neesi kvalitatīvs, kaut gan tas ir ļoti aplami. Tas ir pierādīts, ja cilvēkam ir vajadzība pēc sava bērna, tad šī vajadzība patiesībā ir tik pat liela, kā vajadzība ēst un elpot, lai dzīvotu. Ļoti mazs procents cilvēku ir tādi, kuri bērnus nevēlas vispār, vienkārši jāsaprot, ka ir daudz vieglāk stāstīt stāstu apkārtējiem par to, ka viņi nevēlas bērnus, lai pasargātu sevi no sāpēm un liekiem apkārtējo jautājumiem.

P.R.: Jo sabiedrībā nereti ir dzirdēts slavenais jautājums jaunām un mazāk jaunām ģimenēm – kad tad beidzot jums būs bērni?

Dr. Z.V.: Tas ir viens no klasiskajiem jautājumiem. Kā arī šo jautājumu mēdz papildināt ar uzskaitījumu, ka tam taču jau piedzima un tam arī, un šim arī un cilvēkiem, kuriem grūtniecība ilgstoši neiestājas, tas ir vienkārši ļoti, ļoti sāpīgi.

Vēl papildinot mītu sarakstu tomēr jāsaka, ka sēdēšana ar pliku dibenu uz akmens nevar radīt neauglību, kaut bieži mūs vecmāmiņas ar to biedē, kā arī ļoti izplatīts mīts ir par hlamīdijām, kas aizaudzē ciet olvadus, ka tās var dabūt, piemēram, baseinā, nu tā tas nav, hlamīdijas tomēr var iegūt tikai seksuāli transmisīvā ceļā.

P.R.: Kas būtu tie pirmie soļi, kas jāveic pārim, kuru ir sākusi satraukt nespēšana palikt stāvoklī?

Dr. Z.V.: Pirmkārt, sievietei, protams, ir jādodas pie sava ginekologa un ginekologs nozīmēs analīzes. Hormonālās analīzes, tajā skaitā analīzes, kas liecina par virsnieru, olnīcu, hipofīzes darbību, seksuāli transmisīvo slimību analīzes un veiks visus nepieciešamos izmeklējumus.

P.R.: Kā pacients tomēr var zināt, ka ārsts patiešām ir nosūtījis uz visām nepieciešamajām analīzēm, jo man diemžēl ir nācies dzirdēt tik daudz stāstus no tuviem cilvēkiem, ka ārstus maina vienu pēc otra un lielākā daļa pat neveic vispār nekādus izmeklējumus, bet tikai atkārto slaveno frāzi „viss ir galvā, mēģiniet vēl”? Līdz beidzot pāris tomēr nolemj vērsties neauglības ārstēšanas klīnikā. Kā var pārliecināties, ka uzraugošie ārsti ārpus specializētajām klīnikām ir gana ieinteresēti risināt neauglības problēmu?

Dr. Z.V.: No sākuma noteikti vēlos vēl piebilst, ka nepietiek tikai ar to, ka tiek izmeklēta sieviete. Izmeklējumi noteikti jāveic arī vīrietim un visbiežākais variants ir sākt ar spermogrammas analīžu nodošanu, ko bieži vien neliek veikt. To ir ieteicams darīt pat tad, ja tieši sievietei ir atklātas veselības problēmas, kas kavē grūtniecības iestāšanos, jo arī vīrieša spermogramma var uzrādīt, ka ir nepieciešama ārstēšana abiem partneriem, turklāt šāds scenārijs, kad atklājas, ka veselības problēma ir abos partneros, ir ļoti bieži sastopams.

Bet atbildot uz jautājumu… nekā. Diemžēl pacients to nevar zināt nekā. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc no šī gada sākuma mūsu klīnika ir saņēmusi tiesības, kas ļauj mums braukt par visu Latviju un apmācīt kolēģus tieši šajos jautājumos, kas skar neauglības ārstēšanu. Protams, ka šo papildus informāciju un apmācību saņem tikai tie ārsti, kuri apmeklē šos seminārus un problēma ar informācijas trūkumu pastāv ne tikai reģionos, bet arī Rīgā.

Vienīgais, ko es varu ieteikt ir uzticēties savai intuīcijai un klausīt savām sajūtām, ja tās ilgāku laiku uzstāj, ka problēma vēl joprojām nav pietuvojusies nekādam atrisinājumam, un mainīt ārstu vai pat uzreiz doties uz specializēto klīniku, kurā tomēr ir skaidri zināms, ka ārstu ikdiena un pamatmērķis ir neauglības problēmu risināšana. Tāpēc arī mēs rīkojam šos seminārus ārstiem, jo, piemēram, pie mums klīnikā nonāk pāris, kurš jau deviņus gadus nespēj klasiskā veidā tikt pie mazuļa, ir nomainīti neskaitāmi ārsti, bet rezultāta, kā nav, tā nav un teikšu godīgi – apskrienas sirds par to, ka cilvēks ir praktiski „marinēts” visu šo laiku. Cilvēks jau ir sasniedzi 41 gada vecuma un analīzes nu jau uzrāda, ka savs bērniņš diemžēl vairs nevar būt. Tas ir vienkārši skumji, jo ir skaidrs, ka vismaz pirms pieciem gadiem situācija vēl būtu labojama. Tā neapšaubāmi ir mūsu ārstu atbildība laicīgi pašam priekš sevis atzīties, ka es netieku galā ar konkrēto situāciju un man šis pacients ir jānosūta pie citiem ārstiem, bet tas ne vienmēr tā notiek.

P.R.: Kādas ir aptuveni vidējās izmaksas medicīniskās apaugļošanas procedūrām?

Dr. Z.V.: Izmaksas ir ļoti individuālas, bet, piemēram, lai nonāktu līdz diagnozes konstatēšanai, tie var būt līdz aptuveni 200 EUR analīžu veikšanai. Ja ārstniecībai ir nepieciešama operācija, tad atkal jāskatās, kādas ir pacienta iespējas vai tiek nolemts operēties privātklīnikā vai valsts klīnikā, kas atkal jau ir atkarīgs no tā, kāda tieši operācija ir nepieciešama. Ja jau esam nonākuši līdz medicīniskās apaugļošanas nepieciešamībai, tad, piemēram, inseminācija maksā aptuveni 250 EUR, bet, kā jau minēju iepriekš, es šo metodi visbiežāk nerekomendēju pāriem, kuri dzīvo regulāru dzimumdzīvi, bet grūtniecība neiestājas. IVF maksā 1020 EUR, ICSI metode maksā 1320 EUR, kā arī jārēķina klāt medikamenti, kas var izmaksāt cenu robežās no 500 līdz 2000 EUR. Principā summas var variēt no simtiem līdz tūkstošiem un tas ir stipri individuāli, bet jo vecāks ir pāris, jo tomēr dārgāki šie procesi kļūst, jo arī medicīniskā iejaukšanās ir nepieciešama spēcīgāka. Cenu, protams, tā nemaz nevar līdz galam paredzēt.

P.R.: Kādi ir galvenie un visbiežāk sastopamie medicīniskās apaugļošanas riski?

Dr. Z.V.: Jaunai sievietei, kurai, piemēram, ir neregulāras mēnešreizes un ir uzstādīta diagnoze policistisko olnīcu sindroms ir raksturīgi tas, ka stimulācijas laikā rodas ļoti daudz olšūnas un tad var rasties olnīcu hiperstimulācijas sindroms, kas raksturojams ar šķidruma izvadi trešajā telpā, respektīvi, vēdera dobumā, pat plaušās vai perikardā, kas jau ir dzīvībai bīstams process, jo veidojas palielināta asins recēšana, bet to mēs jau laicīgi zinām un tādā situācija netiek ievadīts embrijs, bet gan tiek nomierināts un sakārtots sievietes organisms un embrijs tiek ievadīts nākamajā ciklā.

Ir sastopami arī vēlīnie hiperstimulācijas sindromi, kas ir ļoti reti, bet rit ilgāk un smagāk. Tie parasti iestājas aptuveni desmit dienas pēc procedūras, kā tādas un to īsti nav iespējams paredzēt. Tās ir situācijas, kad simptomi visbiežāk izpaužas, kad grūtniecība jau ir iestājusies.

Vēl pastāv risks, punktējot olnīcas, traumēt lielos asinsvadus, bet praktiski Latvijā neesmu dzirdējusi, ka šādas situācijas būtu notikušas, tomēr teorētiski tas ir iespējams.

Protams, pastāv dažādi infekciju riski mazā iegurņa orgānos, bet tāpēc arī mēs veicam visas iespējamās analīzes uz seksuāli transmisīvajām saslimšanām pirms procedūru veikšanas, lai neradītu šo infekcijas risku uz vēdera dobumu.

Par vislielāko risku tiek uzskatīta daudzaugļu grūtniecība, jo neskatoties uz to, kā šāda grūtniecība ir iestājusies, tā tomēr vienmēr ir lielu risku grūtniecība, jo tā rada gan sievietei, gan bērniem lielus draudus. Viens no draudiem ir priekšlaicīgas dzemdības. Dvīņus pārsvarā izdodas iznēsāt līdz dzīvotspējīgiem un veseliem bērniņiem, bet ar trīņiem un vairāk diemžēl statistika ir citādāka. Cilvēki ne vienmēr apzinās faktu, ka tā vien ir ne vien dubulta vai vairākkārtēja laime, bet paralēli tas ir arī lielāks risks un attiecīgi grūtniecība ir daudz stingrāk jāuzmana un jākontrolē, jo bērna veselība ir tieši proporcionāli atkarīga no tā, kādā grūtniecības termiņā – cik ļoti priekšlaikus, viņš ir dzimis. Vēl daudzaugļu grūtniecībā ir paaugstināts risks, ka sievietei var būt placentas atslāņošanās, kā rezultātā ir liela asiņošana, preeklampsijas risks, ar asinsspiedienu saistīti riski, gestācijas cukura diabēta risks, ko nu jau biežāk un ātrāk konstatē, jo šī pārbaude tagad ir obligāta.

P.R.: Runājot par gestācijas cukura diabētu, kas tas īsti ir un ko tas var nodarīt grūtniecei un mazulim, jo šo terminu grūtnieču vidū dzirdu pieminam aizvien biežāk. Kā arī vai gestācijas cukura diabēts var būt tikai grūtniecēm ar paaugstinātu lieko svaru, kā visbiežāk tiek uzskatīts?

Dr. Z.V.: Risks ir abiem, gan mammai, gan mazulim, bet visvairāk apdraud tieši bērnu. Lai bērns pārstrādātu glikozes līmeni asinīs, ko viņš saņem caur placentu, viņš izsviež ārkārtīgi lielu insulīna devu un paralēli patērē šo saņemto glikozi. Bērns attiecīgi pieņemas pārmērīgi svarā, no šī pārmērīgā svara trūkuma bērns var sākt ciest skābekļa badu jau dzemdē, jo pat bēbīšiem apaļums ne vienmēr ir veselīgs. Gestācijas cukura diabēta gadījumā arī ūdeņi ir daudz vairāk, kā nepieciešams un placenta, cīnoties ar šo lieko cukura daudzumu, ievērojami sabiezē. Pie konstatēta diabēta grūtniecība ir jāuzmana daudz striktāk, biežāk un ātrāk jāsāk mērīt bērna sirdstoņi, jākontrolē, kā mazulis dzemdē jūtas, lai saprastu, cik ilgi dzemdes vide viņam nāk par labu un ir reāla iespējamība, ka sastopoties ar šo diagnozi, sievietei var nākties veikt steidzamu ķeizargriezienu. Protams, ir situācijas, kad mazulis arī var aiziet bojā, bet te ir jārunā par ļoti retiem gadījumiem, kas saistīti tieši ar gestācijas cukura diabētu. Smagākos gadījumos grūtniecei var nākties lietot arī insulīnu.

Kā jau minēju šīs diagnozes pārbaudīšana tagad ir obligāta, jo vēl nesen Latvijas grūtnieces bija ļoti labās pozīcijās ar savu reto saslimšanas statistiku, tomēr tiklīdz šo pārbaudi ieviesa, kā obligātu, tā atklājās, ka tā kopaina nemaz tik rožaina nav un mūsu grūtnieces nemaz tik veselas nav un gestācijas cukura diabēts ir sastopams daudz biežāk, kā iepriekš tika domāts.

Par lieko svaru. Jā, protams, ka liekais svars paaugstina risku, bet tas nebūt nenozīmē to, ka tā ir tikai apaļīgo sieviešu problēma. Manu pacientu vidū diemžēl grūtniecības laikā ar gestācijas cukura diabētu saslimst ļoti slaidas sievietes, kurām nav pat aizdomas, ka viņu šī kaite varētu skart pat attāli. Pirms pārbaude kļuva par obligātu, šādu sievieti mēs pat nepārbaudītu, bet ir pierādījies, ka tas ir nepieciešams, jo tā var kļūt par jebkuras sievietes problēmu.

P.R.: Vai gestācijas cukura diabēts, kas iegūts grūtniecības laikā, pēc dzemdībām pazūd un problēma atrisinās?

Dr. Z.V.: Visbiežāk jā, bet saglabājas liels risks turpmākajā dzīvē, pie nepareizas diētas un dzīvesveida, ar diabēta problēmu saskarties atkārtoti. Sievietēm, kurām tiek atklāta šī saslimšana, noteikti ir jādzemdē stacionārā un nekādā gadījumā, piemēram, mājdzemdībās, lai nodrošinātu, ka bērns saņem pastiprinātu medicīnisko aprūpi pēc dzemdībām.

P.R.: Jūs pieskārāties vienam no mūsdienu „karstajiem kartupeļiem” – mājdzemdībām. Kāds ir Jūsu, kā mediķa, viedoklis šajā jautājumā, pie noteikuma, ka grūtniecība norit teicami un bez sarežģījumiem un topošā māmiņa nolemj par labu mājdzemdībām?

Dr. Z.V.: Es, kā mediķis tomēr uzskatu, ka vecmātes, kuras pieņem mājdzemdības, līdz galam nenovērtē visus riskus un bērni diemžēl mirst. Arī man tuvu pazīstam cilvēku ģimenēs.

Es esmu ilgu laiku strādājusi Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā grūtnieču pataloģijas nodaļā un visi tie mājdzemdību gadījumi, kuri beidzas neveiksmīgi nonāk slimnīcā, līdz ar to bēdīgi slaveno bērnu mirstības statistiku uzņemas un veido slimnīca, jo mazuli nepaspēj glābt, tāpēc mājdzemdību statistika, kā tāda ir ļoti tīra un laba, bet diemžēl to tā nevar apgalvot, jo, ir daļa mazuļu, kurus varētu glābt, ja piedzimstot, viņi uzreiz būtu nonākuši intensīvajā aprūpē, nevis būtu iztērēts dārgais laiks transportēšanā uz stacionāru.

Man, kā ārstam, ārkārtīgi sāp sirds, kad tā notiek, jo sajūta ir tāda, it kā mēs atgrieztos 19. gadsimtā, bet realitāte ir tāda, ja nepieciešama palīdzība vienlaikus gan mātei, gan bērnam, tad viens cilvēks to fiziski nav spējīgs nodrošināt.

P.R.: Kas varētu būt tā alternatīva sievietēm, kuras nevēlas dzemdēt slimnīcā dēļ negatīvām un aukstām sajūtām pret slimnīcu, kā ideju, kā vietu, kur cilvēki brauc slimot, nevis laist pasaulē savus bērnus, klasiskā izpratne par slimnīcas sienām ļoti daudziem liek bailēs un riebumā sakost zobus, bet tas ir tieši pretējais, ko sievietei vajadzētu izjust un darīt dzemdību laikā?

Dr. Z.V.: Mūsdienās ir daudzas slimnīcas, kuras nodrošina ļoti pat mājīgus un patīkamus apstākļus un nemaz nav jājūtas, kā slimnīcas sienās. Alternatīva ir izvēlēties stacionārus, kuros apzināti tiek radīta māju atmosfēra. Es kā sieviete lieliski izprotu vēlmi pēc skaistām, harmoniskām un mājīgām dzemdībām, bet kā ārsts es tomēr to nekādi nespēju atbalstīt mājdzemdību formātā. Skaistas dzemdības ir pilnīgi iespējams realizēt arī stacionārā.

P.R.: Esmu dzirdējusi, ka daudzas sievietes nolemj par labu mājdzemdībām dēļ otras puses – šausmu stāstiem, kas dzirdēti par stacionāriem. Piemēram, tā pati nesen plaši un skaļi aprunātā spiešana uz vēdera, medicīnisko manipulāciju veikšana bez paskaidrošanas, dzemdību steidzināšana, negatīva un pat rupja attieksme no ārstiem, ja nav noslēgts dārgs dzemdību līgums ar kādu konkrētu speciālistu. Kā es varu būt droša, ka dodoties uz stacionāru, man tiks dota iespēja vismaz mēģināt piedzīvot izsapņoto dzemdību brīnumu?

Dr. Z.V.: Pirmām kārtām, pat ja tiek nolemts slēgt līgumu ar kādu konkrētu stacionāra vecmāti vai ārstu, izmaksas ir lētākas, kā slēdzot līgumu par mājdzemdībām. Otrkārt arī stacionāros, bez šaubām, strādā sirsnīgi un jauki cilvēki un viņi ieklausās sievietes lūgumā, kas saka, ka vēlas, lai viņai viss sanāk pašai un dabiski. Protams, ka ir arī sievietes, kuras pašas lūdz, lai personāls darītu visu, kas viņu spēkos, lai dzemdību gaita paātrinās un viss ātrāk beidzas, bet stacionāra ārsti ne vien ieklausās sievietē, bet arī izvērtē katru viņas lūgumu vai tas ir reāli izpildāms un neapdraud viņas vai mazuļa veselību un dzīvību. Tās vienmēr ir attiecības starp dzemdētāju un personālu. Protams, neko nav iespējams garantēt, bet cilvēki, kuri izvēlas darbu dzemdību stacionāros, to visbiežāk ir izvēlējušies darīt ne jau dēļ lielām algām vai kādiem citiem tamlīdzīgiem ieguvumiem, bet gan tāpēc, ka tas ir viņu sirdsdarbs. Tas darbs taču ir tik skaists, jo rezultāts ir bērna piedzimšana! Tas ir arī iemesls, kāpēc es personīgi ļoti ilgi nespēju pamest savu darbu slimnīcā, jo tā ir milzu laime katru reizi piedzīvot bērna piedzimšanu. Nereti var redzēt situāciju, kurā laimes asaras birst mammai, tēvam, vecmātei un ārstam, kuri ir pieņēmuši dzemdības.

Protams, ka es nevaru runāt visu ārstu vārdā un noteikti, ka cilvēki ir dažādi, tajā skaitā arī ārsti un vecmātes, bet tomēr vairums nav tādi, kuri dara šo darbu tikai darīšanas pēc.

P.R.: Kāds ir mūsdienu medicīniskais uzskats par dabīgām dzemdībām, ja iepriekš ir bijis viens vai vairāki ķeizargriezieni?

Dr. Z.V.: Pēc viena ķeizargrieziena visbiežāk dabīgas dzemdības ir iespējamas, bet, protams, katra situācija un grūtniece jāvērtē individuāli, jo pastāv iespēja, ka arī pēc viena ķeizargrieziena rēta nepieļauj dabiskas dzemdības, bet tas tomēr ir salīdzinoši reti. Pēc diviem ķeizariem dabīgās dzemdības arī ir iespējamas, bet jau daudz retāk. Katrā ziņā ir ļoti, ļoti jāizvērtē katra konkrētā situācija.

P.R.: Līdz šim brīdim mēs intervijas laikā vairāk runājām tieši par praktisko un medicīnisko pusi, bet neauglības un dažādu citu diagnožu kontekstā noteikti ir vērts runāt arī par emocionālo pusi, jo ir skaidrs, ka bērni ir ļoti emocionāls jautājums jebkurai ģimenei, neatkarīgi no tā vai ir bijusi iespēja palikt stāvokli tradicionālā veidā vai ar medicīniskās apaugļošanas palīdzību. Kā jūs ieteiktu risināt sajūtu emocionālo plāksni laikā, kad ilgstoši nesanāk ieņemt bērniņu vai jātiek galā ar zaudētu grūtniecību, vai principā jārisina jebkāds emociju sakāpinājums saistībā ar bērniem un bērnu radīšanu?

Dr. Z.V.: Atkal jau jāsaka, ka katra situācija ir individuāla un katram pārim šie spēka avoti ir citi. Mēs to parasti ar pacientiem pārspriežam, bet es noteikti iesaku vērsties pie ārstiem psihoterapeitiem, ne tikai psihologiem, jo tādā gadījumā palīdzību būs iespējams saņemt visaugstākajā līmenī. Tomēr ne vienmēr tieši ārsts būs īstais risinājums, jo katram palīdzība un iedvesma ir jāsaņem tieši viņam vispiemērotākajā, ērtākajā un saprotamākajā veidā. Piemēram, es zinu virkni ļoti sirds gudru mācītāju, kuri ir palīdzējuši ģimenēm pārvarēt dažādas krīzes ar savu atbalstu. Daudzi pāri pārmērīgi ierokas darbos, bet to es nerekomendētu, jo tā pamatā ir problēmas sublimācija vai norakšana un neko ilgtermiņā nerisina, gluži pretēji, jo pat, ja prātam izdodas likt aizmirst par savām raizēm un problēmām, ķermenis visu tik un tā labi atceras un ignorējot problēmu, tā ar laiku kļūst tikai lielāka un spēcīgāka. Ķermenis šo ignorēšanu noteikti uztvers par signālu, ka viņam no tās jāatbrīvojas citādāk un tā visbiežāk rodas papildus kaites, kā piemēram kuņģa čūla, kāds polips vai mioma, vai jebkas cits. Vieni pievēršas garīgām lietām, citiem palīdz ārsti psihoterapeiti un kaut nav viena konkrēta un pareiza recepte visiem, tomēr skaidrs, ka novārtā šīs raizes un satraukumus atstāt nedrīkst.

P.R.: Skaidrs, ka nav vienas receptes visiem, bet kas, jūsuprāt, tomēr būtu galīgi greizs un nepareizs veids, kā risināt savas problēmas?

Dr. Z.V.: Ir jāļauj sev izsērot katra neveiksme un ir jāļauj kādam sev palīdzēt. „Es pats ar visu tikšu galā” dažreiz ir risinājums, bet ne vienmēr. Tas nereti noved pie tā, ka viens no partneriem kļūst tik ļoti atsvešināts no otra partnera, ka rodas problēmas jau pamata ģimenes struktūrā, kas sastāv no diviem cilvēkiem, kuri sākotnēji ir vēlējušies radīt kopā ģimeni. Šāda tipa problēmām ir tikai divi iznākumi – vai nu tās satuvina pāri, vai attālina un pat izšķir vienu no otra un vienmēr ir ļoti žēl, ka piepildās otrs scenārijs.

P.R.: Es personīgi piederu pie tās cilvēku grupas, kuri kļūst brīvi, atklāti runājot par savām raizēm un problēmām. Piemēram, mani lasītāji jau zina, ka novembra sākumā atklāti dalījos par savu pieredzi ar Ārpusdzemdes Grūtniecību, bet es arī to darīju ne vien savas brīvības dēļ, bet arī ar cerību, ka tas varētu palīdzēt līdzīgus pārdzīvojumus pārdzīvot citiem cilvēkiem…

Dr. Z.V.: Es kā sieviete arī esmu piedzīvojusi skarbus zaudējumus. Esmu zaudējusi grūtniecību gan Spontānā Aborta rezultātā, gan arī man pašai ir dzimuši bērniņi priekšlaicīgās dvīņu dzemdībās, kuri diemžēl mira, gan arī kopumā esmu ilgi gaidījusi savus bērnus. Tāpēc vien ticu, ka man ir iespēja uz dažādām pāru raizēm par neveiksmīgiem mēģinājumiem tikt pie bērniem, paskatīties dziļāk un daudz personīgāk. Kaut vai tāpēc, ka es pati no personīgās pieredzes varu droši apgalvot, ka šīs situācijas ir bezgala sāpīgas, bet tās nenogalina cilvēku un tām ir iespējams ar laiku tikt pāri. Protams, es nevaru iejusties katra cilvēka ādā, jo mēs visi esam tik dažādi, ka nav iespējams pilnība iekāpt cita cilvēka kurpēs.

Protams, ka katrs šāds zaudējums ir drausmīgas sēras un drausmīgas bēdas, kas ir pielīdzināmas dzemdību kontrakcijām, kas sākotnēji ir ārkārtīgi augstas, dziļas, sāpīgas un biežas, bet tad tās kļūst lēzenākas līdz beidzas pavisam un nāk pieņemšana, kas ļauj dzīvei turpināties. Pirms man pašai bija dzimuši miruši bērni dzemdībās, es uzskatīju, ka tādās situācijās dzīve beidzas, bet tagad varu apgalvot, ka nebeidzas gan. Turklāt ar laiku tā ir iespējama ļoti skaista, rožaina, bagātīga un kvalitatīva.

Tādā ziņā… jā. Es esmu bijusi tajā ierakumu pusē un es varu mēģināt izprast, bet man vienmēr jāatceras, ka ne jau vienmēr pāri nāk pie manis pēc psiholoģiskās izpratnes. Daudzi mani vienkārši izvēlas par savu ārstu dēļ tā, kāda es esmu profesionāli. Protams, ir cilvēki, kuri vēršas tieši pie manis, jo zina manu stāstu un pieredzi no citu cilvēku nostāstiem, bet galvenā motivācija ir gūt palīdzību, lai tiktu pie sava bērniņa. Es galu galā esmu ginekologs un tā arī ir mana primārā profesija. Emocionālo palīdzību es varu sniegt tikai blakus saviem pamata pienākumiem un uzdevumiem, nevis atsevišķi par samaksu, jo ar to nodarbojas attiecīgie speciālisti.

P.R.: Kā, jūsuprāt, visveiksmīgāk sadzīvot ar apkārtējo uzbāzīgajiem jautājumiem un komentāriem? Ir taču tās uzbāzīgās tantes, kuras mūžīgi neatstājas ar jautājumiem, kad tad nu pārim beidzot būs bērni un salīdzināšanu ar citiem pāriem, kuriem ja dzimst nākamie bērni, bet šai ģimenei vēl nav izdevies tikt pie sava pirmdzimtā un tamlīdzīgiem neapdomīgiem, dažreiz pat klaji neiejūtīgiem un rupjiem komentāriem.

Dr. Z.V.: Te atkal ieteikšu medicīnisko ārstēšanas terapiju apvienot arī ar psiholoģisko vai pat psihoterapeitisko palīdzību. Īpaši gadījumos, kad neauglības iemesli ir neskaidri un tos neizdodas noskaidrot pietiekami ātri. Mēs mūsu klīnikā vienmēr iesakām papildus speciālistus,  ja redzam, ka pārim tādi noderētu un būtu nepieciešami.

P.R.: Kas ir tas, ar ko tomēr jārēķinās vēršoties neauglības ārstēšanas iestādēs pēc palīdzības?

Dr. Z.V.: Ir jāsaprot, ka neauglības iemesli visbiežāk netiek atklāti uzreiz. Protams, gadās arī tā, bet visbiežāk paiet kāds laiks līdz diagnozes precizēšanai. Pirmkārt jārēķinās ar vizīti pie ginekologa, otrkārt jārēķinās ar izdevumiem par analīžu veikšanu, treškārt tā ir atkārtota analīze pie ginekologa un tad jau turpinājums ir atkarīgs ko konkrētās situācijas.

Nereti, protams, arī piepildās „viss ir galvā” scenārijs, kad pāris ir nolēmis veikt medicīnisko apaugļošanu vai adoptēt bērniņu, kas pilnībā novērš domas no „tikšanas pie bērna” tradicionālā veidā un tas ir tieši tas brīdis, kad mazulis pats piesakās un dabai ir izdevies ģimeni patīkami apmānīt. Jā, notiek arī tā.

P.R.: Man tomēr spītīgi gribas vēlreiz atgriezties pie trešās puses – apkārtējās sabiedrības un viņu līdzdalības pāra reproduktīvās sistēmas jautājumos. Es pat varu saderēt, ka gandrīz katrs no mums nepiedomājot, ir kādreiz kādai ģimenei pajautājis – kad tad nu viņiem būs bērni? Kā un vai vispār ir iespējams informēt, izglītot sabiedrību plašāk un vairāk? Kā arī pašam pārim Jūs ieteiktu reaģēt, lai šie jautājumi būtu mazāk sāpīgi?

Dr. Z.V.: Es ieteiktu nebaidīties atbildēt: „Ziniet, mēs pie tā strādājam!”, jo galu galā visgrūtākais būs tikt galā ar paša izdomātajiem stāstiem, mītiem, izdomājumiem. Atklātība ir brīvība. Atklātība atbrīvo arī ķermeni un dod iespēju grūtniecībai iestāties veiksmīgāk, noslēgtība tomēr bloķē šīs iespējas vairāk. Visbiežāk esot atklātiem, cilvēki tomēr sastopas nevis ar nežēlību vai ko tādu, bet gan ar sapratni.

Protams, galu galā tā nav citu cilvēku darīšana un, ja pārim ir diskomforts par to runāt, tad tā arī atklāti vajag pateikt. Nevajag izvairīties, runāt aplinkus – atklāti jāsaka, ka nav labs sarunas temats un nav vēlmes par šo runāt. Tieši tik vienkārši!

Diemžēl sabiedrību jau nevar pārmācīt un tā ir tāda sirds gudrība, empātija – vai nu tā ir, vai nu tās vienkārši nav. Es pat nezinu, kā mēs varam to ieaudzināt savos bērnos. Tikai caur runāšanu un pieredzi. Stāstot saviem bērniem, runājot ar viņiem un cerot uz to labāko.

P.R.: Kā jārīkojas pāriem, kuri vēlas iestāties vai nu valsts apmaksātajā rindā uz medicīnisko apaugļošanu, vai arī pieteikties Taureņa efekta programmas finansējumam?

Dr. Z.V.: Rindā var iestāties tikai caur reproduktīvajiem centriem, tātad ir jāizvēlas kāda no neauglības ārstēšanas klīnikām un jāvēršas tur, bet ne visām klīnikām ir sadarbība ar valsts apmaksāto programmu. To, vai klīnika sadarbojas ar valsti, var noskaidrot NVD mājaslapā.

Ja runājam par Taureņa efektu, tad reizi gadā notiek izloze un katru gadu no jauna tiek apkopoti jauni iesniegumi. Ir iespējams doties uz mūsu mājas lapu un iesniegt pieteikuma anketu. Visbiežāk tie ir mūsu klīnikas pacienti, kas to izmanto, bet tas nav viennozīmīgi. Līdz 30. oktobrim tiek gaidīti iesniegumi, tad tās tiek apkopotas un tad notiek izloze. No sākuma tiek saskaitīta saziedotā nauda un tad tiek attiecīgi saprasts, cik ģimenēm būs iespēja konkrētajā gadā palīdzēt. Tad notiek pasākums preses klātbūtnē, lai viss būtu godīgi un caurspīdīgi, kurā tiek izlozēts attiecīgais skaits no visiem pieteikumiem. Valsts programmā attiecīgi viss notiek striktā rindas kārtībā.

P.R.: Cik ģimenēm statistiski Taureņa efektam jau ir izdevies palīdzēt?

Dr. Z.V.: Pagājušogad, piemēram, tās bija ļoti daudzas ģimenes, jo izdevās izlozēt ģimenes, kurās medicīniskā iejaukšanās ir nepieciešama minimālāk, līdz ar to arī izmaksas ir mazākas, turpretī šogad tas skaits bija mazāks, jo lozē vairāk paveicās ģimenēm ar nopietnākām diagnozēm, kas liedz tikt pie bērniem.

P.R.: Kas ir tie aspekti, ko cilvēks pats var kontrolēt, lai uzlabotu savu vispārējo veselību un auglību?

Dr. Z.V.: Veselīgs dzīvesveids, svara kontrole, lietot šķidrumu pietiekamā daudzumā, izsargāties no seksuāli transmisīvajām slimībām, respektīvi izsargāties no seksa ar nepazīstamiem un nezināmiem partneriem bez prezervatīva. Ja rodas kādi simptomi, tad vienmēr laicīgi doties pie ārsta un tos risināt, lai nerastos nopietnas komplikācijas nākotnē. Tādi veidi, kā par sevi rūpēties ir ļoti daudz, bet vajag to tikai darīt.

P.R.: Kāds ir Jūsu galvenais ieteikums pāriem, kuriem nesanāk ilgstoši tikt pie sava mazuļa?

Dr. Z.V.: Galvenais ir atzīt, ka problēma pastāv un vajag vienkārši doties to risināt! Visticamāk tā arī ir atrisināma vienā vai citādā veidā. Galvenais nebāzt galvu smiltīs un būt drosmīgiem. Aptuveni puse neauglības gadījumu ir ārstējami bez medicīniskās apaugļošanas, bet galvenais ir pēc iespējas laicīgāk konstatēt iemeslus, kāpēc grūtniecība neiestājas.

Neauglība lielākajā daļā gadījumu nav neārstējama saslimšana, kā tas iespējams izklausās, bet ir laicīgi jāvēršas pie attiecīgajiem speciālistiem, lai varētu uzsākt problēmas risināšanu!

Interviju Paulas blogā vari izlasīt šeit.